Tumšie ūdeņi negrasījās atkāpties. Ierasti galvu virs mitruma pacēlušās klints radzes salas pakājē šķita ievilkušas dziļu elpu un panirušas zem ūdens vāliem. Un tomēr mēs visi zinājām, ka tās tur ir un smok. Visapkārt bezgalīgi lija, taču sala kā allaž bija apjozta ar dūmu sienu, kas neļāva piekļūt ne spožai saulei, ne iesoļot lietavām. Un ko gan tas būtu devis? Lietus lāses virs vulkāna krātera izplēnētu gaisā kā divi deviņi. Saules stari nobālētu karsto, aso dzirksteļu priekšā, ko nemitīgi spļāva ārā krātera dziļumi.

Es sēdēju savā postenī krātera robotās rīkles malā. Tā bija ikdienas apgaita, ikdienas rutīna. Apiet verdošajai peklei apkārt, izvairoties no tiešiem apdegumiem un soļus liekot pagalam uzmanīgi. Tad piesēst uz ērmīgā akmeņa tuvu malai un tomēr puslīdz droši. Aizvērt acis un iekšēji ļaut garam ceļot cauri septiņām durvīm uz Aizplīvurijas tempļa zāli, tad atvērt dziesmu, ļaujot skaņai ieplūst šajā pusē, savienojot turieni ar šejieni. Un tad kā allaž sēdēt un raudzīties, kādus stāstus un vēstījumus gaisā izraksta no krātera plūstošie dūmu vāli, ko vilina un dancina senā iekšzemes dziesma. Vērošana nebija viegls uzdevums, dažas zīmes nāca skaidras un labi nolasāmas, citas drebelīgi noplēnēja, liekot šaubīties, vai esmu saredzējusi pareizi, burts burtā, vārds vārdā, zīmi zīmē. Reizēm vulkāns stāstīja garus stāstus bez ievada un nobeiguma, bez gala un malas, citreiz dienām klusēja, elšot pelēkus kvēpus bez satura un vēsts. Vulkāna dūmu stāstiem, vārdiem un zilbēm sekoja mani pirksti, kas pārtulkoja tos rakstos — rokām bija jākustas ātri, veidojot simbolus, ko uztvēra priekšā izklātās plāksnītes, atvestas no mājām. Zeme tādas nepazina. Manas rokas mēdza nogurt un acis asarot, acis asarot un rokas nogurt. Tomēr darbs ir darbs, un es to veicu labi.

Kad vien knapi nojaušamā Saules ripa sāka posties nomiršanai rietumu pamalē, es rūpīgi savācu plāksnes, kur kārtām bija ierakstītas ziņojumu vibrācijas. Ievietoju tās īpaši izveidotos nodalījumos pleca somas malās. Un devos lejup, lai nodotu somas vērtīgo saturu drošā glabāšanā ēkas pagrabu labirintu pārzinim. Līdz pat šai dienai, kad viss mainījās, izmainījās, pārmijās un sagriezās. Ja es izrakņāju savas nojautas un aizjūtas pirms šīs dienas, es varu tikko manāmi atminēt paredzējumu, ka kaut kas, kādas pārmaiņas, aizplīvurijā briest un rūgst. Taču, nē, teikt, ka zināju vai vīdēju to, kas notiks, es nevaru, tik pārāk trausls un slēgts tobrīd bija bans redzējuma lauks.

Tajā dienā vulkāna dzīles beidzot sāka stāstīt pašu būtiskāko, kamdēļ šurp biju atnākusi. Patiesībā — daudzus stāstus. Dažus, manis izčukstētus, citus iz citu ļaužu atmiņu kambariem. Manā un svešās mēlēs, secīgi un izkaisīti, sarindoti un izšķīduši tie plūda un plūda ārā no milzīgās, mēmā kliedzienā pavērtās vulkāna mutes.

Pēc pirmā vēstījuma kādu brīdi apmulsusi sēdēju krātera malā. Jutu, kā vaigus izvagojušas asaru tērcītes, kas nu sāka svelmē kalst, žņaudzot un robojot manu seju. Rokas bija cieši sažņaugušas tērauda plāksnītes. Jāsaka, ka savu uzdevumu pierakstīt biju pildījusi godam, kaut brīžiem tas bija neizturami grūti. Rīkle sūrstēja un pirkstu kauliņi vērtās balti no saspringuma.

Šķita, ka šodienai tas ir par daudz. Es lūdzoši pavēros vulkāna virzienā, pirmo reizi lūdzoties, kaut tas apklustu. Taču gaisā uzlidoja vēl viena dzirkstele. Un es zināju, ka tā ir zīme. Tūlīt tas spļaus ārā vēl kādu stāstu. Tobrīd es ienīdu šo uguns kalnu no visas sirds, taču pienākums palikt un klausīties bija pārāk dziļi iegravēts manā apziņā.

Un tur nu tas vēlās.

Pirms turpinām stāstīt vulkāna pirmo stāstu, droši vien šobrīd ir īstais brīdis, lai pastāstītu, kā vispār nokļuvu šajā vietā, šajā zemē, šajā laikā.

Aprakstīt cilvēkvārdos vietu, no kuras es nāku, gan ir teju neiespējami. Jūsu matērija nav tam piemērota. Neapvainojieties, lūdzu, tas nav nonicinājums jūsu skaistajai planētai, nē. Es nezinu, vai arī savā galaktikā es spēšu maz izstāstīt to sīksmalko laika un telpas savijumu, kurā jūs mītat. Tieši tāpēc šeit esmu nākusi, tik tālu ceļu, tik sasodīti sarežģītu zvaigžņu ceļu. Lai ierakstītu un pierakstītu, iekaltu un sapītu kopā stāstu par jums, šejieniešiem. Kokiem, ziediem, ūdeņiem, vējiem, uguņiem, kalniem un lejām, lidojošajiem, rāpojošajiem, peldošajiem, divkājainajiem un tiem, kuriem to ir simts — kukaiņiem, rāpuļiem, sīkajām ūdens būtnēm un dīvainajām neredzamajām sīkbūtnēm. Un visu to, kas jums mīt līdzās, šķietami neredzamajā pasaulē, taču īstenībā pavisam blakus. Ir dzīves, kad pilnībā iegrimstu viena elementa pētniecībā, visa dzīve paiet, mēģinot saprast to radījumu, ko jūs dēvējat par odu — tā žokli, spārniem, kājām. Citā dzīvē es pētu vējus — kā tie savā, dzīvā dejā riņķo iekš jūsu zaļi zilās smaragda lodes. Vai, kā šajā dzīvē — jau kuro reizi pēc kārtas. Uguņi, gruzdoši, verdoši, sprakšķoši uguņi. Uguns upes, degošā lode Mātes Zemes viducī, vulkāni un krāteri. Un vēl tas pats būtiskākais — Gaismas Sēkliņu kodi, kas paslēpti tepat šejieniešu acu priekšā. Tas ir mans izpētes lauks. Cilvēkbūtnes mani interesē vismazāk. Pirmkārt, tāpēc, ka tādu tīru šejieniešu patiesībā šeit ir visai maz. Es neesmu vienīgā, kura nāk no tuvākām un tālākām šī un citu Visumu vietām. Ieceļotāji, pētnieki, kaitnieki un arī miera uzturētāji un gidi šeit ir biezā slānī.

Apziņu atverošie Gaismas kodi — mani šajā dzīvē interesē kodi. Jums uz šīs planētas lielākoties nav ne jausmas, kas tas ir, taču jāatzīst, ka apjausma sāk lēnām rasties, jo kodiem šobrīd atļauts atvērties ne tikai redzošajiem un šamaņiem, kā jūs pavadoņus dēvējat uz šīs planētas. Taču lielos mērogos jums nav jausmas lielākoties par neko, jo aizmirstība ir tas rīks, kas ir nepieciešams, lai apgūtu šīs vietas sniegtās mācības. Tieši šī iemesla dēļ ir diezgan amizanti vērot, kā savas saknes aizmirst pat rūdītākie kosmiskie ceļotāji. Nekas nelīdzinās tam veidam, kā jūs ienākat šajā pasaulē — tā nedzimst nekur citur. Tas ir skaisti un baisi vienlaikus. Jums katram atsevišķi ir savs ķermenis — viedu šūnu kopums, kas pats zina, kā augt, kā spraukties, kā pulsēt, kā dzīt šķidrumus. Uz šīs planētas tik daudzām būtnēm ir tik palēninātas vibrācijas, ka jūs burtiski spējat garu apkopot redzamā, sadzirdamā, sataustāmā, un, kas vēl interesantāk — saožamā — matērijā. Par to es nebeidzu brīnīties — cik Visumos ir daudz neparastu veidu, kā būt.

Gaismas kodi ir cieši saistīti ar manu kosmisko misiju. Kas tie ir, no kurienes nākuši un kāpēc esmu veltījusi to izpētei trīspadsmit dzīves uz šīs planētas — tas lai paliek noslēpumā. Šobrīd vēl ir par agru to stāstīt, man jāvēro jūsu sapņu pasaules un jāveic reģistrs. Šobrīd vēl neviens parametrs nav izpildījies, kas liktu man apdomāt vēsts atklāšanu jūsu viedajiem, kur nu vēl plašākam ļaužu lokam. Man vēl jūs jāpavēro.

Es vēlētos pastāstīt par katru no šīm trīspadsmit atnākšanām, šo, pēdējo, vēl pusratā esošo, pieminot vien virspusēji. Tas palīdzēs mums nonākt līdz šī brīža notikumiem, kad iestājās jauns laiks — vismaz es no kodola tā patiesi ceru. Varbūt tas palīdzēs jums atrast piedošanu. Esmu dzirdējusi, ka jūsu planētā tas nav pamatu pamats, ka iesākumā jums jātiek cauri sāpēm, dusmām un citām iekšējām bangām un sprostiem, proti, jūsu tā dēvētajām emocijām.

Es ceru uz jūsu sapratni.

* Divinorum — no latīņu divinus = dievišķs, dievības/dieva, dievam līdzīgs; svēts; dievišķi iedvesmots, pravietisks.